Izbraucām cauri Sevastopolei, kas diži neiespaidoja, un tās nomalē, pie jūras, apmeklējām seno grieķu apmetni - Taurijas Hersonesu. Pāri no tās palikušas vien drupas, bet arī tas derēs. Par laimi, mēs pievienojāmies grupai ar gidu, tāpēc varēja paklausīties, kā tur viss toreiz bija, nevis vienkārši blenzt uz veciem akmeņiem. Diemžēl laika mums nebija, un ekskursija mums beidzās pašā vidū.
[vairāk]
Katedrāli nesen atjaunoja, tā tika iznīcināta Otrajā pasaules karā
Par bargu naudu
Bet uzcēla to 19. gadsimtā, jo saskaņā ar nostāstiem tieši šajā vietā kristījās kņazs Vladimirs, bet pēc viņa arī visa pārējā Krievzeme.
Grieķi šeit pamatīgi cieta no skitu uzbrukumiem, nācās mūždien lūgt palīdzību šīs pasaules varenajiem, kas ne pie kā laba nenoveda
"Aizstāvji" pontiešu un romiešu veidolā fiksi pievāca pilsētu un padarīja to par marioneti
Bet labāk tā, nekā apkampties ar barbariem, nosprieda hersonesieši
Kā redzam, tāpat nekas viņiem nepalīdzēja – pilsēta tika sagrauta jau tūkstošgades sākumā
Vienīgi zvirbuļi te palikuši dzīvot
Un, saskaņā ar ekoloģiskā līdzsvara likumiem, plēsēji, kuri viņus ēd
Bet, saskaņā ar komercijas likumiem, arī visādas lamatas-vilinātājas tūristusiem
Tipa šitā hologrammu izstāde
Visas hologrammas ir plakanas, bet mēs tās redzam kā trīsdimensionālas, un no visām pusēm varam aplūkot
Vēl krastā ir skaisti fočēt kāzas par piemiņu
Es laikam nosprāgtu no šitādas banalitātes
Lai gan tagad esmu kļuvis iecietīgāks, ko gan neizdarīsi miera dēļ ģimenē
Piekristu arī uzvalku uzvilkt un romantiski apskauties
Kad braucām prom no Hersonesas, steidzāmies uz Balaklavu, jo ekskursija bija sarunāta, un gaidījis mūs neviens nebūtu. Bet Andrejs savā garā nekur nesteidzās, tāpēc, kad mums apnika viņu gaidīt, nolēmām pajokot. Atceroties bēdīgi slaveno pudeli, kurā jāatstāj zīmītes, (skat. 5. daļu), aši piešņāpām papīru un ierullējām to limonādes tarā, bet paši ar mašīnu pabraucām tālāk ārpus redzamības loka.
Kas bija rakstīts zīmītē, zina tikai Paša, bet es būtu uzrakstījis kaut ko apmēram tā: “Izskatās, ka tev šī vieta interesē, bet mēs dosimies uz Balaklavu, atgriezīsimies vakarā 22.00 un savāksim tevi”. Vai varētu pat: “Aizbraucām uz Balaklavu, dzenies pakaļ ar taksi”.
Par nelaimi, Andrejs mūs atšifrēja, vai arī pamanīja, kā mēs lūram, un fokuss nesanāca.
Runājot par Hersonesu, visi kopumā rauca degunus, bijām jau atskatījušies šitādu. Man turpretī bija interesanti, neskaitot to, ka mana pašsajūta arvien pasliktinājās (tiesa gan, pāris stundas, kas tika pavadītas Hersonesā, tā bija vēl puslīdz ciešama).